Kad pēdējo reizi izdarīji kaut ko tikai sevis dēļ?

Ikdiena paiet ļoti ātri.

Darbs, mājas, bērni, pienākumi. Viena diena nomaina otru, un bieži vien pat nepamanām, cik sen neesam apstājušies. Cik sen neesam izdarījuši kaut ko tikai tāpēc, ka pašiem to gribas.

Uz meistarklasēm cilvēki nāk ļoti dažādi. Daži jau sen sapņojuši pamēģināt gleznot. Citi vienkārši grib uz dažām stundām izrauties no ikdienas. Vēl kāds atnāk pēc draugu ieteikuma.

Ir cilvēki, kuri saka: “Es ļoti gribu, bet man bail, ka nesanāks.” Citi redzējuši draugu gleznas pēc meistarklases un vēlas uzgleznot arī savējo. Kāds vēlas pavadīt laiku kopā ar draugiem, bērniem vai vecākiem. Citi izvēlas meistarklasi, lai nosvinētu kādu īpašu notikumu. Kāds atpūsties kopā ar kolektīvu.

Patiesībā iemeslam nav lielas nozīmes. Svarīgi ir atnākt. Pārējo mēs izdarām meistarklasē soli pa solim.

Katram cilvēkam ir savs stāsts un savas sajūtas. Tāpēc arī manās meistarklasēs nav tā, ka visiem jāglezno viena un tā pati glezna. Es vienmēr iedrošinu izvēlēties to, kas pašam ir tuvs. Kādam tie ir ziedi, kādam jūra, saulriets vai mīļākā vieta dabā. Citi vēlas uzgleznot mežā pastaigas laikā ieraudzītu čiekuru brūklenājā vai kādu citu mazu mirkli, kas palicis atmiņā. Es palīdzu soli pa solim šo ieceri pārvērst gleznā. Katrs aiziet mājās ar darbu, kurā ir daļa no viņa paša.

Man ļoti patīk vērot, kā sākuma satraukums pamazām pazūd. Rokas kļūst drošākas, sarunas brīvākas, sejā parādās smaids, bet beigās arī prieks un gandarījums par paveikto.

Tad gleznošana kļūst par procesu, ko vienkārši izbaudīt.

Uz dažām stundām cilvēks ir atradis laiku sev. Laiku, kur nekas nav jāpaspēj. Laiku, kur nav jādomā, vai viss ir izdarīts. Laiku, kur var vienkārši radīt. Laiku, kurā aizmirstas ikdienas skrējiens, darbi, pienākumi un stress.

Pēc gleznošanas ir patīkams nogurums. Tāds, pēc kura gribas aizbraukt mājās, uzvārīt tasi tējas un vēl ilgi paskatīties uz savu gleznu.

Bieži pēc meistarklases dzirdu:

“Es sen nebiju tā atpūtusies.”

“Es neticēju, ka man sanāks.”

“Beidzot piepildīju sen lolotu sapni.”

Tie vārdi man vienmēr liek pasmaidīt un sasilda sirdi, jo sajūtu to, cik cilvēkiem šis laiks sev ir bijis svarīgs .

Katru reizi atgādinu, ka meistarklasē nav jābūt māksliniekam, nav vajadzīgas priekšzināšanas. Pietiek ar vēlmi pamēģināt.

Dažreiz tieši viens mazs solis atver durvis kam pavisam jaunam. Varbūt arī Tev jau kādu laiku prātā ir doma atnākt.

Varbūt jau sen gribas pamēģināt. Atliek tikai spert pirmo soli. Es parūpēšos par pārējo. Varbūt tieši tagad ir tas īstais brīdis atnākt un uzgleznot savu sapņu gleznu.