Kad glezna satiek savu cilvēku
Kā “Meža feja” atrada savas mājas.
Man bieži jautā, kā izvēlēties gleznu. Pēc kā vadīties? Krāsām? Izmēra? Interjera?
Tas viss kopumā ir svarīgi un ir jāņem vērā, par to es uzrakstīšu citā rakstā. Šoreiz pastāstīšu par to, man šķiet, ka gala izvēle sākas ar īsto sajūtu.
Laika gaitā esmu ievērojusi ko īpašu. Dažreiz cilvēks ienāk studijā, apskatās gleznas, aprunājamies, un tad pie vienas viņš vienkārši apstājas. Tajā brīdī man rodas sajūta, ka nevis cilvēks vienkārši izvēlas gleznu, bet glezna satiekas savu cilvēku.
Tieši tā notika arī ar gleznu “Meža feja”.
Tā bijusi vairākās izstādēs. Ilgu laiku tā gaidīja studijā savu īsto cilvēku. Daudzi to ievēroja, pētīja, taču “Meža feja” vēl nebija satikusi savu cilvēku.
Kādu dienu studijā ienāca jauna sieviete. Mēs apskatījām dažādas gleznas, līdz viņa ieraudzīja “Meža feju”.
Viņas skatiens apstājās pie šīs gleznas ilgāk, kā pie citam. Klusi apsēdās pretī gleznai un ilgi tajā lūkojās.
Studijā iestājās klusums. Es vēroju šo satikšanos un jutu, ka notiek kaut kas īpašs. Viņa it kā iegrima gleznā. Nebija ne steigas, ne sarunu. Tikai viņa un glezna.
Tas bija maģisks mirklis.
Man joprojām ir īpaša sajūta atceroties šo mirkli, redzot tik īstu satikšanos. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka “Meža feja” ir atradusi savu cilvēku.
Pēc kāda laika saņēmu fotogrāfiju no viņas mājām. Skatoties uz to, man šķita, ka glezna tur ir bijusi vienmēr. Tā tik dabiski iederējās telpā, ka bija grūti iedomāties šo sienu bez tās.
Šīs stāsts ar to nebeidzās.
Pēc kāda laika jaunā saimniece sazinājās ar mani vēlreiz. Viņai radās ideja turpināt “Meža fejas” stāstu. Tā tapa porcelāna servīze ar gleznas fragmentiem.
Katrs šķīvis ir citāds. Katram ir savs raksturs, savs noskaņojums. Tos visus vieno “Meža feja”, bet smalkās zelta maliņas visu savieno vienā elegantā ansamblī.
Man ļoti patīk šī doma. Nevis atkārtot vienu un to pašu attēlu, bet ļaut gleznai ienākt mājās dažādos veidos.
Glezna uz sienas. Porcelāna servīze uz galda. Ikdiena un svētku brīži, kuros māksla ir klātesoša. Pamazām mājās izveidojās ansamblis, kur katra detaļa papildina otru. Nekas nav nejaušs. Visu vieno viena noskaņa.
Tieši šādi stāsti man ir vismīļākie.
Es neradu tikai gleznas.
Reizēm kopā ar cilvēku izveidojam veselu stāstu, kas turpinās arī pēc tam, kad glezna jau atradusi savas mājas.
Tāpēc es nekad nesteidzinu izvēli. Ja glezna ir īstā, tā atradīs savu cilvēku.
Un reizēm šķiet, ka tajā pašā mirklī arī cilvēks atrod kaut ko sevī…
“Meža feja” savas mājas jau ir atradusi.
Savukārt studijā vēl gaida viņas māsas – glezna “Vēja feja” un “Maigā sievišķība”. Varbūt arī viņas šobrīd gaida savu cilvēku…. varbūt tieši Tevi.